Skaņu fobijas ķepainim. Kā pasargāt savu mīluli no salūta radītā stresa?

Skaņu fobijas ķepainim. Kā pasargāt savu mīluli no salūta radītā stresa?

Jaunā gada svinības parasti ir samērā krāšņas - tiek skaļi atskaņota mūzika, uz ielām pulcējas cilvēku masas un, protams, vairums vēlas vērot svētku salūtu. Tiesa, šīs izklaides nebūt nav tik patīkamas mūsu četrkājainajiem mīluļiem. Par to, kas ir skaņu fobijas un kā rīkoties skaļu notikumu laikā, stāsta PetCity veterinārārste Jevgēnija Ostroga un suņu skolas treneris Ivars Lielpēteris.

Kā rodas skaņu fobija?

Veterinārārste Jevgēnija Ostroga norāda, ka šis ir komplekss jautājums - šī fobija bieži vien ir iedzimta, turklāt visbiežāk tā nāk komplektā ar citām uzvedības problēmām, piemēram, nespēju palikt vieniem pašiem.

"Tiesa, nav atsevišķu šķirņu vai dzimumu predispozīcijas. Parasti suņiem skaņu fobijas rodas tajos attīstības posmos, kad viņi izdzīvo savu "baiļu periodu" - četru vai astoņu līdz desmit mēnešu vecumā. Tas ir mazliet atkarīgs no šķirnes - primitīvo šķirņu pārstāvji mentāli nobriest ātrāk, tādēļ tiem "baiļu periods" ir agrāks, savukārt infantilākas šķirnes, piemēram, labradori, šo periodu izdzīvo vēlāk, pat deviņu vai desmit mēnešu vecumā," stāsta eksperte.

Parasti jaunākiem suņiem skaņu fobija ir izteiktāka, taču tā var saasināties vai progresēt dzīves laikā.

Ivars Lielpēteris min, ka "ja fobija ir iedzimta, to parasti var novērot kā pārlieku jūtīgumu uz skaļu troksni. Tāpat jāņem vērā, ka cilvēki bieži vien pat nepamana notikumu, kas viņu sunim rada fobiju - dzīvnieks pārbīstas un viss".

Dzīvniekam, kas iepriekš nav bijis reaktīvs uz skaņām, var pietikt ar vienu negatīvu pieredzi, lai rastos fobijas iedīgļi. Piemēram, ja pastaigas laikā suni pārbiedē salūts, tas var aizbēgt, apmaldīties, un, neveiksmīgākājos gadījumos, ciest negadījumā, kas atstāj smagas psiholoģiskas sekas.

Eksperti uzsver, ka no fizioloģijas viedokļa raugoties, šādas reakcijas ir normālas - tas ir instinkts, kas palīdz dzīvniekam izdzīvot.

"Āzijas valstīs, kur daudzi suņi dzīvo piekrastēs, mīluļi ir pirmie, kas sajūt tuvojamies cunami! Tāpat arī ar vilkiem un medniekiem - ja dzīvnieki nebaidītos no šāvienu trokšņa, viņi nebūtu spējīgi izdzīvot. Protams, ka neviens pilsētas suņa saimnieks nevēlas, lai viņa mīlulim ir šāda fobija, taču jāsaprot, ka tā pamatā ir izdzīvošanas instinkts," stāsta veterinārārste Jevgēnija Ostroga.

Jāmin, ka arī kaķiem var būt bail no skaļiem trokšņiem, taču šiem ķepaiņiem skaņu fobijas novēro krietni vien retāk, kā suņiem. Kaķiem ir mazāk novērojama trauksme vai arī cilvēki to tik ļoti nepamana. 

Suņi gan ir komunikablāki, tādēļ cilvēki tiem biežāk pievērš uzmanību, turklāt šie ķepaiņi ir aktīvāki - tie var sākt skraidīt apkārt, kaut ko aktīvi grauzt, mēģināt izlauzties vai ielauzties telpās.

Ostroga atzīst, ka "suņiem salūts bieži vien ir arī bīstamāks - netrūkst saimnieku, kas laiž savu mīluļus āra pastaigās bez pavadas. Ja šādā brīdī sākas uguņošana vai negaiss, suni var pārņemt spēcīgs stress, kura laikā tā stresa hormonu līmenis ir tik augsts, ka suns var nedomājot aizmukt, kas palielina pazušanas vai negaidījuma risku".

Suns un salūts

Pat ja sunim nav izteiktu fobiju, uz salūtu labāk ar suni neiet un atstāt mīluli mājās – viņam paaugstinātu stresu radīs ne tikai salūts, bez arī lielās cilvēku masas. Jo tuvāk esam salūtam, jo spēcīgākas ir gan skaņas, gan vibrācijas, gan gaismas efekti. Pietiek ar vienu reizi būt tuvumā salūtam, lai tas uz ļoti ilgu laiku pārbiedētu suni. Ivars Lielpēteris uzsver: "Nevajag riskēt - pat ja cilvēkam jau daudzus gadus ir mīlulis, kuram nav nekādu problēmu, viņu noteikti nevajag ņemt līdzi uz salūtu. Tas var sabīties un visu atlikušo dzīvi ciest no bailēm."

Pat tad, ja suns nav reaktīvs, svētku sezonā pastaigājoties suns noteikti jātur pie pavadas, jo nevienam nav noslēpums, ka bērni un pieaugušie šajā laikā mēdz lietot dažādus pirotehnikas izstrādājumus.

"Ja runājam par dzīvniekiem, kuri svētku laikā paliek mājās, jāpievērš uzmanība tam, kur mīlulis parasti mīl slēpties - visbiežāk tās ir telpas, kurās nav logu. Svarīgi šādā vietā sunim izveidot patīkamu un drošu vietu, kur, nepieciešamības gadījumā, viņš varētu noslēpties un justies labi. Telpā var novietot suņa mīļāko sedziņu un ūdens trauku. 

Nākamais - jāaizver visi aizkari un žalūzijas, lai suns neredzētu gaismas. Šīs gaismas ir ļoti līdzīgas negaisam un suns, pat tad, ja tas nedzird trokšņus, var sākt bīties. Laba doma ir arī ieslēgt mūziku vai televizoru, lai novērstu suņa uzmanību. Ir pat veikti pētījumi par to, kādi hormoni izdalās mājas mīluļiem klausoties dažādus mūzikas žanrus - dati liecina, ka vislabāk mīluļi jutās klausoties popmūziku vai klasiskās mūzikas skaņdarbus", stāsta Ostroga.

Ivars Lielpēteris piemetina, ka "jāpievērš uzmanība arī tam, ko rāda televīzijā - pagalam nepatīkami var beigties tas, ka uguņošanu rāda ekrānā".

Kā un vai mierināt savu mīluli?

Pastāv dažādi viedokļi par to, kā tieši saimniekam vajadzētu uzvesties, ja viņa mīlulis baidās. Bieži ir situācija, ka nobiedētais suns meklē glābiņu pie cilvēka. Vieni speciālisti stāsta, ka nevajadzētu mīļot suni, jo šādā veidā it kā atbalstam viņa uzvedību, tikmēr citi atbalsta samīļošanu, jo tā rada mierinājumu un drošības sajūtu.

"Es uzskatu, ka otrajiem ir lielāka taisnība, jo ir pierādīts, ka, ja mēģinām suni sodīt par nevēlamu uzvedību, tas visbiežāk situāciju neatrisina un bieži vien pat pasliktina. Tas ir diezgan loģiski - ja sunim ir bail un viņu tajā laikā vēl arī salamā, situācija paliek vēl sliktāka. Risinājums jāmeklē baiļu cēloņos, jo mēs nevaram ar sodiem izslēgt suņa instinktus. Suns turpinās baidīties turklāt nu baidīsies arī no gaidāmā soda," stāsta veterinārārste Jevgēnija Ostroga.

Eksperte atklāj, ka "suni var spiest sev klāt un mierināt. Ir izgudrotas arī dažādas bandāžas un pat īpašas "pretbaiļu vestes" - tās rada negatīvu spiedienu krūšu dobumā, kur atrodas liels nervs, kas atbild par pašsajūtu. Arī cilvēkiem stresa laikā visbiežāk iesaka dziļi elpot - to dara ne tādēļ, ka kāds smok, bet gan tādēļ, ka, dziļi ieelpojot, tiek kairināts šis nervs, kas palīdz nomierināties. Tiesa, jāatceras, ka pie bandāžu vai "pretbaiļu vestes" lietošanas suns jāpieradina pirms negatīvā notikuma, citādi iespējams, ka suns sāks asociēt šo palīglīdzekli tikai ar negatīvām pieredzēm. Tas jau atkal vairos stresu, jo suns gaidīs kaut ko sliktu. Vislabāk radināt pie šīs vestes ar ļoti pozitīviem notikumiem – spēlējoties, barojot vai trenējoties".

Lielpēteris uzskata, ka "ļoti svarīgi suņa mierināšanā ir saglabāt pašam savu mieru. Nevajag suni uzkurināt, nevajag aktīvi čukstēt viņam virsū vai enerģiski paijāt - tas tikai vairo stresu. Jāmēģina radīt sajūta, ka viss ir kārtībā".

Gadījumos, ja fobija ir ļoti spēcīga

Ja runa ir par stipri reaktīviem suņiem, vajadzētu apsvērt arī dažādu preparātu lietošanu. Eksperti min, ka ir simtiem dažādu pārtikas piedevu, taču, par spīti apsolījumiem uz iepakojuma, ar to nopietnas skaņu fobijas gadījumā nepietiek.

"Šādos gadījumos nepieciešami līdzekļi, kurus var ieteikt tikai veterinārārsts. Ja iesaka pārtikas piedevas - iesaku lietot tās, kuru sastāvā ir L-teanīns. Šo preparātu ir jāsāk lietot vismaz nedēļu pirms, kā arī nedēļu pēc notikuma, kas varētu saasināt skaņu fobiju," stāsta Jevgēnija Ostroga.

Dzīvniekiem stresa laikā visbiezāk ceļas trīs veidu hormoni - adrenalīns un noradrenalīns, kas samērā ātri arī pagaist, kā arī kortezols, kas ir ilgstošs stresa hormons. L- teanīns būtiski samazina tieši kortezola līmeņus.

"Ar to gan nepietiek, jo vajadzīgi arī preparāti, kas suņa smadzenēs izstrādātu vielas, kas atbild par "bremžu reakciju" - viens no tiem ir neiromediators GABA. Tā līmeni palīdz celt preparāti, kuru sastāvā ir alfa-kazozepīns, govju piena proteīns, kas nomierina līdzīgi, kā benzodiazepīni cilvēkiem. Dzīvnieku klīnikās nomierināšanai bieži vien lieto arī preparātus, kuru sastāvā ir L-triptofāns - viela, kas teorētiski ceļ paaugstina serotonīna, "laimes hormona", līmeni galvas smadzenēs. Tiesa, joprojām nav pierādīts, cik lielā daudzumā tas var šķērsot hematoencefālisko barjeru," atklāj eksperte.

Ja sunim ir ļoti izteikta fobija, kas izpaužas ar skraidīšanu un nekontrolētu nokārtošanos, tam noteikti ir nepieciešami stiprāki preparāti. To klāsts ir dažāds - ir tādi, kurus jālieto ilgāku laiku, kā arī ir tādi, kas ir ar samērā ātru iedarbības laiku. To, kāda veida medikamentus vajadzētu lietot, visprecīzāk var noteikt veterinārārsts. 

Nekādā gadījumā nedrīkst mājdzīvniekiem dot cilvēkiem paredzētus preparātus!